Arī dažas labās lietas, kas nesen notikušas, es drīzāk redzu kā jaunu apgrūtinājumu, nevis kā iepriecinājumu. Tas droši vien tāpēc, ka es joprojām līdzinos īstam darba zirgam.

“Nākamā pietura: Laikraksts “Diena””

Apmākušās dienas ir vistuvāk pavasarim. Pēdējie darbi, kuri kādreiz tika izsvītroti no vidusskolas, bet tagad tiek svītroti no augstskolas darbu saņurcītās lapiņas. Mazliet beigu sajūta un skolotāju vieglais mulsums, saucot sekmes. Pelēcīga gaisma skolu klasēs un trolejbusu steidzīgā traukšanās cauri ziedošām ielām.

šonakt vīns un domas par nākotni

“Atšķirībā no lielākās daļas skandināvu, es nesliecos ticēt visam, ko valsts saka vai dara. Esmu mazliet skeptiskāks par citiem. Taču es viņus varu saprast. Skandināvu valstis - Zviedrija, Dānija, Norvēģija - visai ilgā laika posmā nav darījušas pāri saviem pilsoņiem, iespējams - nekad. Ko nevar teikt par citām valstīm - bijušajā Padomju Savienībā, Ķīnā un citur, paskatieties uz Sīriju, uz Lībiju. Ja tev ir šāda pieredze, tu nevari uzticēties valstij. Bet Skandināvijas valstu sistēma strādā, tā nedara cilvēkiem pāri. [..] Skandināvijā trūkst personiskās iniciatīvas, tā ir sabiedrība, kurā valsts par visu parūpējas. Tu nevari pakrist, jo kāds tevi noteikti uzķers.” (Ērlenns Lū, Rīgas Laiks)